Nosaukt vardarbību vārdā: kā mediju valoda veido sabiedrības izpratni
Žurnālistikas pieeja, rakstot par vardarbību
Iepriekšējā vēstkopā skaidrojām, kā vārdu izvēle medijos ietekmē vardarbības uztveri un kāpēc ir svarīgi vardarbību nosaukt īstajos vārdos. Šoreiz uzmanības centrā ir nevis tas, kā rakstām par vardarbību, bet kā sarunājamies ar cilvēkiem, kuri to piedzīvojuši, un kā traumas izpratnē balstīta pieeja palīdz veidot drošu un ētisku žurnālistikas praksi.
Sociālo zinātņu maģistres Adriānas Komules pētījums par vardarbības diskursiem Latvijas mediju telpā aktualizē nepieciešamību pēc vienotām, publiski pieejamām vadlīnijām vardarbības atspoguļošanai medijos. Balstoties pētījuma atziņās un starptautiskajās rekomendācijās, šajā vēstkopā arī formulēti ieteikumi žurnālistiem, kā arī visiem speciālistiem, kas komunicē ar cietušajiem.
Intervija nav pratināšana
Žurnālista darbs bieži tiek raksturots kā patiesības noskaidrošana. Tas nozīmē uzdot jautājumus, pārbaudīt faktus, meklēt pretrunas un iegūt iespējami pilnīgāku priekšstatu par notikušo. Taču vardarbības gadījumos šie paši profesionālie principi paredz īpašu piesardzību. Cilvēks, kurš piedzīvojis vardarbību, nav vienkārši informācijas avots. Viņš ir cilvēks, kura atmiņu, emocijas un uzticēšanās spēju var būt būtiski ietekmējusi trauma.
Tieši tādēļ pēdējās desmitgadēs arvien plašāk tiek izmantota traumas izpratnē balstīta žurnālistikas pieeja (trauma-informed journalism), ko veicina tādas organizācijas kā Global Center for Journalism and Trauma (iepriekš - Dart Center for Journalism and Trauma), UNESCO un Starptautiskā Žurnālistu federācija. Tas aicina saprast, kā trauma ietekmē cilvēka uzvedību un kā žurnālista rīcība var mazināt vai pastiprināt nodarīto kaitējumu. Traumas izpratnē balstīta žurnālistika sākas vēl pirms pirmā jautājuma. Tā paredz, ka intervija ar vardarbībā cietušu cilvēku nav tikai informācijas iegūšanas process, bet arī ētiskas attiecības, kurā žurnālistam jāapzinās savas rīcības iespējamā ietekme uz intervējamo.
Apzināties riskus
Tikpat svarīgi ir atklāti pārrunāt iespējamos riskus. Publisks stāsts par vardarbību var veicināt sabiedrības izpratni un iedrošināt citus meklēt palīdzību, taču tas var radīt arī nevēlamas sekas pašam intervējamajam. Publikācija var izraisīt negatīvus komentārus sociālajos medijos, pastiprinātu mediju uzmanību vai pat vardarbības veicēja reakciju, ja viņš par interviju iepriekš nav zinājis. Žurnālistam nevajadzētu pieņemt, ka šie riski ir pašsaprotami. Profesionāla pieeja nozīmē tos izrunāt atklāti, vienlaikus pārrunājot arī drošības jautājumus – piemēram, vai ir droši sazināties pa telefonu vai e-pastu, vai interviju labāk organizēt neitrālā vietā un vai publikācijā nav detaļu, kas varētu atklāt personas atrašanās vietu vai apdraudēt viņas drošību.
Pirms intervijas cilvēkam būtu skaidri jāzina, kur un kādā formātā stāsts tiks publicēts, vai tiks izmantots viņa vārds, fotogrāfija vai citi identificējoši dati, kā arī tas, ka publikācija var tikt pārpublicēta vai plaši izplatīta sociālajos tīklos. “Vissvarīgākais ir cietušo informēt par pilnīgi visiem kontekstiem un formātiem, kādos parādīsies publikācija – ieskaitot to, kā tā tiks izmantota, piemēram, mediju komunikācijas materiālos. Jo nekad nav iespējams līdz galam paredzēt, kas cilvēku, kas pieredzējis vardarbību, var retraumatizēt,” stāsta Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” žurnāliste Olga Dragiļeva, kas pēdējos gados rakstījusi par seksuālās vardarbības gadījumiem. Viņa turpina: “Cietušajam ir jāzina arī tas, vai rakstā iekļaušu vardarbības veicēja komentāru, kādus jautājumus viņam uzdošu un saskaņoju arī to, cik daudz informācijas varu atklāt no manas intervijas ar cietušo.”
Tikai tad, ja cilvēks izprot iespējamās sekas, viņš var pieņemt informētu lēmumu par dalību intervijā. Tikpat svarīgi ir nodrošināt anonimitāti. Tas nenozīmē tikai vārda vai sejas nepublicēšanu – cilvēku iespējams identificēt arī pēc dzīvesvietas, ģimenes, darbavietas vai citu šķietami nenozīmīgu detaļu kopuma. Ja cilvēks apzināti izvēlas runāt atklāti, lai mazinātu stigmu un iedrošinātu citus meklēt palīdzību, arī šādos gadījumos žurnālista pienākums ir pārliecināties, ka šāds lēmums pieņemts informēti, apzinoties iespējamos riskus.
Žurnāliste Kristīne Spure uzsver, ka intervētājam jāspēj radīt drošu vidi un respektēt cilvēka robežas. Sarunas mērķis nav iegūt iespējami emocionālāko stāstu, bet gan sabiedrībai nozīmīgu informāciju, vienlaikus pēc iespējas mazinot kaitējumu cilvēkam, kurš jau piedzīvojis vardarbību.
Cietušais, upuris vai izdzīvojušais?
Traumas izpratnē balstīta pieeja paredz arī iespēju atdot daļu kontroles pašam intervējamajam. Cilvēkam būtu jāzina, ka viņš jebkurā brīdī var lūgt pauzi, atteikties atbildēt uz konkrētiem jautājumiem vai pārtraukt interviju pavisam. Šāda vienošanās palīdz mazināt bezspēcības sajūtu, kas bieži ir viena no vardarbības pieredzes sekām. Arī jautājumu formulējumam ir nozīme. Jautājumi, piemēram, "Kāpēc jūs neaizgājāt?" vai "Kāpēc klusējāt?", var netieši radīt iespaidu, ka cietušajam jāattaisno sava rīcība. Savukārt, piemēram, jautājums "Kas tobrīd apgrūtināja palīdzības meklēšanu?" palīdz izprast vardarbības dinamiku, neuzliekot atbildību par notikušo pašam cietušajam. Starptautiskās vadlīnijas iesaka pirms īpaši sensitīviem jautājumiem par to brīdināt, dot intervējamajam iespēju izlemt, vai viņš vēlas par konkrēto tēmu runāt, un respektēt atteikumu, ja tāds seko.
Turklāt žurnālista atbildība nebeidzas brīdī, kad intervija ir noslēgusies. Vardarbības pieredzes atspoguļojumā pirms publicēšanas ieteicams ļaut intervējamajam pārskatīt savus tiešos citātus, lai novērstu pārpratumus vai neprecizitātes. “Es parasti nosaku termiņu, kurā intervējamais var man dot ziņu, ja pārdomājis – nevēlas atklāt kādu informāciju vai atsakās no dalības publikācijā pavisam. Nosūtu rakstu pirms publicēšanas, lai dotu iespēju pārskatīt, vai pieturas pie tiem pašiem formulējumiem,” uzsver Olga Dragiļeva.
Tāpat ir būtiski nošķirt jēdzienus, kādos var apzīmēt no vardarbības cietušo. Cietusī persona vai cietušais – juridiski un profesionāli neitrāls apzīmējums; izdzīvojusī (survivor) – ja vēlas uzsvērt cilvēka rīcībspēju un atveseļošanos; upuris – joprojām ir korekts daudzos kontekstos, īpaši juridiskajos tekstos un kriminālprocesā, taču paši cietušie un līdz ar to arī žurnālisti nereti no tā izvairās, jo var asociēties ar pasivitāti. A. Komule uzsver, ka labā prakse ir pajautāt pašam cietušajam, kā viņš izvēlas sevi dēvēt, un pie tā pieturēties.
Nepieciešamība pēc vadlīnijām
Balstoties uz A. Komules pētījumu, kas ietver arī anonīmas intervijas ar Latvijas žurnālistiem, kļūst skaidrs, ka Latvijas mediju vidē būtu nepieciešams izstrādāt vienotas, publiski pieejamas vadlīnijas vardarbības pret sievietēm un vardarbības pret bērniem atspoguļošanai. Lai šādas vadlīnijas būtu ne tikai teorētiski pamatotas, bet arī praktiski izmantojamas ikdienas redakciju darbā, to izstrādē būtu jāiesaista ne vien mediju profesionāļi, bet arī organizācijas, kas ikdienā strādā vardarbības novēršanas un cietušo atbalsta jomā, kā arī cilvēki ar vardarbības pieredzi. Daudzpusīga sadarbība ļautu veidot vadlīnijas, kas vienlaikus pamatotas profesionālās žurnālistikas principos un izpratnē par vardarbības psiholoģiskajiem, sociālajiem un juridiskajiem aspektiem.
Īpaša uzmanība būtu jāpievērš profesionālajām dilemmām, kuras A. Komules pētījumā identificējuši paši žurnālisti. Vadlīnijām vajadzētu skaidrot, kā līdzsvarot juridisko piesardzību un faktu pārbaudi ar traumas izpratnē balstītu pieeju, lai cietušā stāstījums netiktu nepamatoti apšaubīts un vienlaikus tiktu ievēroti kvalitatīvas žurnālistikas standarti. Tikpat svarīgi ir precīzāk definēt riskus, kas rodas, vardarbības gadījumos mehāniski piešķirot vienlīdzīgu svaru cietušā un vardarbības veicēja pozīcijām. Lai gan abu pušu uzklausīšana daudzos žurnālistikas žanros ir profesionāls princips, vardarbības gadījumos šāda pieeja var neviļus uzturēt varas asimetriju un radīt maldīgu priekšstatu par abu pušu līdzvērtīgu atbildību. Vadlīnijām būtu jāpalīdz žurnālistiem kritiski izvērtēt šādas situācijas un skaidri nodalīt objektivitāti no neitralitātes attiecībā pret vardarbību.
Ne mazāk būtiska ir digitālās vides nozīme. Vardarbības gadījumu atspoguļojums nebeidzas ar publikācijas publicēšanu – tas turpinās komentāru sadaļās un sociālajos tīklos. Tādēļ vadlīnijās būtu jāparedz rekomendācijas komentāru moderēšanai, lai mazinātu cietušā vainošanu, naida runu un vardarbību normalizējošus naratīvus. Šāda pieeja palīdzētu veidot drošāku publisko telpu un vienlaikus stiprinātu mediju atbildību par diskusijām, kas veidojas ap publicēto saturu.
Ieteikumi žurnālistiem, kas raksta par vardarbību
Balstoties uz A. Komules pētījumu, starptautiskajām vadlīnijām un Latvijas žurnālistu atziņām, var izcelt vairākus praktiskus ieteikumus žurnālistiem:
1. Saukt vardarbību vārdā.
Ja notikusi fiziska, seksuāla vai emocionāla vardarbība, tieši tā arī to nosaukt.
2. Lietot aktīvo kārtu.
Rakstīt, kurš izdarīja vardarbību, nevis aprakstīt notikumu.
3. Skaidrot kontekstu.
Atgādināt, ka vardarbība nav atsevišķs incidents, bet bieži ilgstošs vardarbīgs process.
4. Nenošķirt gadījumu no statistikas.
Norādīt, cik izplatīta ir konkrētā vardarbības forma un kur iespējams saņemt palīdzību.
5. Izvairīties no romantizējošiem vai demonizējošiem formulējumiem.
Emocionāli pārspīlēti apzīmējumi nedrīkst kļūt par vardarbības skaidrojumu.
6. Veidot vienotas redakcionālās vadlīnijas.
Tās palīdzētu nodrošināt konsekventu terminoloģiju un traumas izpratnē balstītu pieeju.
7. Komunikācijā ar cietušajiem izmantot traumas izpratnē balstītu pieeju.
Izprast, ka cilvēka uzvedību var būt ietekmējusi piedzīvotā trauma, un veidot atbalstu drošā, cieņpilnā un nevainojošā veidā.
Izmantotie avoti:
Ja saredzat, ka šī informācija varētu būt aktuāla arī Jūsu kolēģiem, lūgums to pārsūtīt tālāk vai pieteikties ikmēneša vēstkopai: https://aivgm.kit.com/
CITAS VĒSTKOPAS
