Tēvu dienā – par izvēli darīt citādi
Tēvu dienā mēs bieži runājam par to, ko tēvi dod saviem bērniem, – laiku, rūpes, drošību, zināšanas un piemēru. Taču reizēm vissvarīgāk ir nenodot tālāk sāpes, ko pats reiz esi saņēmis. Tāpēc, gaidot Tēvu dienu 13. septembrī, dodam vārdu trim vīriešiem, kuri bērnībā ir piedzīvojuši vardarbību no saviem vecākiem, bet pieaugot un kļūstot par tēviem, izvēlējušies to neturpināt. Tie ir stāsti nevis par perfektiem tēviem, bet par spēju atpazīt savas pieredzes nospiedumu, uzņemties atbildību un izvēlēties citu ceļu.
Daudzi šodienas tēvi ir auguši laikā, kad pēršana, uzšaušana pa dibenu, kliegšana vai pazemošana tika uzskatīta par pieņemamu bērnu disciplinēšanas veidu. Tas, ko piedzīvojam bērnībā, var ietekmēt mūsu priekšstatus par vecāku lomu arī pieaugušā vecumā. Tomēr, kļūstot par tēvu, ir iespējams apstāties, pārskatīt no savas ģimenes pārņemtos audzināšanas modeļus un izlemt: manas audzināšanas metodes būs citādas.
To īpaši spilgti parāda mūsu projekta ietvaros 2025. gadā veiktais pētījums par bērnu nevardarbīgas audzināšanas praksi ģimenēs. Tajā konstatēts, ka vecāki, kuri paši bērnībā nav fiziski sodīti, ļoti reti fiziski soda savus bērnus – tā rīkojas tikai 3% respondentu ar vismaz vienu nepilngadīgu bērnu. Savukārt, starp tiem, kuri bērnībā fizisku sodīšanu ir piedzīvojuši, redzami divi ceļi: 26% fiziskās vardarbības izmantošanu savā ģimenē ir pārtraukuši, bet 23% fiziskus sodus turpina izmantot arī savu bērnu audzināšanā. Vīriešu pieredzē fiziskas sodīšanas nospiedums joprojām ir labi redzams: 42% aptaujāto vīriešu norādīja, ka bērnībā vismaz reizi ir pērti ar siksnu vai citu priekšmetu.
“Es nolēmu savus bērnus nekad nepērt”
Pasaules veselības organizācija (PVO) uzsver, ka vardarbīgiem sodiem nav pierādītu pozitīvu rezultātu bērna attīstībai un paklausībai, un tie ir saistīti ar virkni negatīvu seku, tostarp psihiskās veselības problēmām, lielāku agresivitāti un paaugstinātu risku vēlāk pašam izmantot vardarbību. PVO iesaka vecāku atbalsta programmas, kas palīdz attīstīt pozitīvas un nevardarbīgas audzināšanas prasmes, izprast bērna vajadzības, stiprināt vecāka un bērna attiecības un mazināt skarbu audzināšanas prakšu izmantošanu.
“
Juris (vārds mainīts), 41 gads
Mani bērnībā regulāri pēra. Fizisks sods tika izmantots kā audzināšanas metode – par sliktāku atzīmi, kādu blēņu vai saplēstu vāzi. Esmu astoņdesmito gadu sākuma bērns, un daudzi manas paaudzes cilvēki droši vien atceras tā saukto “bērziņdakteri”, kad tevi noper ar žagaru vai jebko citu, kas pagadās pa rokai. Ja biju saņēmis sliktāku liecību, jau pa ceļam uz mājām domāju, kādā noskaņojumā būs vecāki un vecvecāki un kas mani sagaidīs. Taču pēršana neko neatrisināja. Es nesāku tās dēļ labāk mācīties un nevarēju salīmēt saplēsto vāzi. Tā vietā man izveidojās ļoti spēcīga pretestība pret vardarbību un pārliecība, ka savus bērnus nekad nepēršu.
Tagad, būdams tēvs, cenšos laikus pamanīt situācijas, kurās nogurums vai stress varētu likt zaudēt savaldību. Mana meita pusi laika dzīvo pie manis, tāpēc cenšos darbu saplānot tā, lai dienās, kad esam kopā, man būtu mazāka slodze. Tēvu emocionālās audzināšanas kursos iemācījos arī ļoti vienkāršu lietu – bērnam drīkst godīgi pateikt, ka esi noguris un tev vajadzīga pauze. Neuzkraut bērnam savas problēmas, bet pateikt: "Man bija smaga diena. Man vajag mazliet laika sev." Man tas ir viens no veidiem, kā apzināti nedarīt to, kas savulaik tika darīts ar mani.
Vardarbības atmosfēra
Runājot par bērnībā piedzīvotu vardarbību, nereti vispirms domājam par fizisku sodīšanu vai pazemošanu, kas vērsta tieši pret bērnu. Taču bērna drošības izjūtu var būtiski ietekmēt arī vide, kurā viņš aug: regulāri vecāku konflikti, alkohola lietošana, emocionāla spriedze un neprognozējama pieaugušo uzvedība. Bērns var iemācīties pielāgoties šādai videi, kļūt īpaši uzmanīgs pret pieaugušo noskaņojumu vai emocionāli "atslēgties", kad mājās sākas konflikts. Arī šāda bērnības pieredze vēlāk var ietekmēt attiecības, spēju justies droši un priekšstatus par ģimeni.
“
Valters (vārds mainīts), 34 gadi
Manā bērnībā nebija tā, ka mani regulāri fiziski sodītu. Protams, ir bijušas reizes, kad vecāki uzšāva pa dibenu vai emocijās uzkliedza, bet daudz vairāk atmiņā palikusi atmosfēra mājās. Tētim jau kopš manas bērnības bija nopietnas problēmas ar alkoholu. Viņš bieži bija iedzēris, un tas ietekmēja visu ģimeni.
Tēta alkohola lietošana vispirms ietekmēja mammu, bet spriedze nonāca arī līdz mums, bērniem. Atceros, ka tad, kad vecāki strīdējās, mēs ar māsu vienkārši sēdējām savā istabā un mēģinājām no tā visa atslēgties. Tas man ir saglabājies vēl tagad: ja aizbraucu pie vecākiem un viņi sāk strīdēties, es it kā atslēdzos un skatos kaut kur taisni. Tagad saprotu, ka tas bija veids, kā bērnībā sevi pasargāju.
Ilgu laiku ģimeni pat īsti neizjutu kā vērtību. Manas prioritātes bija sports, futbols, draugi, bet ne ģimene. Tas sāka mainīties, kad piedzima mans dēls. Pamazām sāc saprast, ko nozīmē bērns, un reizē vairāk domāt arī par to, kāds bērns pats reiz esi bijis saviem vecākiem. Šobrīd varu godīgi teikt, ka ģimene man ir ļoti svarīga.
Arī pats vēlāk dzīvē saskāros ar problemātisku alkohola lietošanu. Bērnībā biju domājis: es gan nebūšu tāds kā mans tētis. Taču tagad saprotu, ka vide, kurā esi audzis, un tajā uzkrātais stress kaut kādā veidā var nākt tev līdzi. Pēdējos gados esmu daudz strādājis ar sevi un savu bērnības pieredzi, esmu būtiski mainījis savas attiecības ar alkoholu. Man palīdzējis gan paša darbs, gan citu cilvēku un speciālistu atbalsts.
Kad dēls bija mazāks, arī man gadījās emocionāli izvirdumi. Nekas nemainījās vienā dienā. Taču es redzu, ka, pats kļūstot emocionāli stabilāks, spēju daudz labāk reaģēt arī uz bērna emocijām. Ar sievu esam runājuši arī par to, ka negribam dēlam kā pašsaprotamu rādīt tādu dzīvesveidu, kurā alkohols ir klātesošs visur. Es gribu, lai viņš aug citādā vidē.
Kā pārtraukt vardarbības ciklu?
Pasaules Veselības organizācija iesaka neaprobežoties ar prasību vecākiem vienkārši “savaldīties”. Efektīva vardarbības prevence nozīmē dot vecākiem zināšanas, prasmes un atbalstu, kas palīdz veidot gādīgas un nevardarbīgas attiecības ar bērnu. Tas var nozīmēt mācīties atpazīt savus dusmu un pārslodzes signālus un paņemt pauzi, pirms reaģējam, izmantot nevardarbīgas robežu noteikšanas un disciplinēšanas metodes, izprast bērna vecumposmu un uzvedības vajadzības, runāt ar bērnu par emocijām un pašam mācīties tās regulēt, kā arī meklēt palīdzību, ja jūtam, ka ar saviem spēkiem nepietiek.
“
Andris (vārds mainīts), 36 gadi
Bērnībā vardarbība manā ģimenē bija gan emocionāla, gan fiziska. Es dzīvoju šķirtā ģimenē pie mammas, kura bija alkoholiķe. Es bieži dzirdēju, ka esmu kļūda, ka bez manis dzīve būtu labāka, ka esmu sabojājis mammas dzīvi. Biju vecākais bērns un puika, tāpēc bieži saņēmu sodu arī par lietām, par kurām nebiju atbildīgs. Mani pēra ar siksnu, žagariem, reizēm ar to, kas vienkārši bija pa rokai. Kā bērns tu to pieņem kā normu, jo citas ģimenes dzīves vēl nepazīsti. Tikai vēlāk sāc saprast, ka visiem bērniem tā nav.
Pēc visa piedzīvotā es jau sen biju sev apsolījis, ka pret saviem bērniem tā nekad neizturēšos. Taču, kad pats kļuvu par tēti, sapratu ko citu: es ļoti labi zināju, ko nedarīšu, bet man nebija ne mazākās nojausmas, ko darīt tā vietā. Man nebija gatava piemēra, kā būt tēvam.
Man ļoti palīdzēja tas, ka pirms savu bērnu piedzimšanas daudzus gadus varēju vērot citus vecākus – draugus, māsu, sava tēva jauno ģimeni. Skatījos, ko no viņiem gribu paņemt līdzi savā ģimenē un ko ne. Kad gaidījām dēlu, man pat bija bail – vai es spēšu būt labs tēvs? Kopā ar draugu pieteicos “Tēvu” grupai. Tur mācījāmies par bērna attīstību, komunikāciju, audzināšanas metodēm un arī par to, kā apstāties brīdī, kad uz bērnu esi sadusmojies. Es arī lasīju par bērnu psiholoģiju un attīstību. Tas palīdzēja saprast, ka mazs bērns pasauli neredz tā, kā to redzu es, un bieži vien vienkārši vēl nespēj tikt galā ar savām emocijām.
Kad pirmo reizi paņēmu savu dēlu rokās, man bija ļoti skaidra sajūta: viņš no manis nepiedzīvos to, ko piedzīvoju es. Protams, arī man mēdz pietrūkt pacietības, reizēm runāju pavēlošākā tonī, bet vardarbība manā ģimenē nav pieņemama. Kad bērns netiek galā ar savām emocijām, es cenšos atcerēties – viņš ir bērns, viņš vēl tikai mācās.
Man šķiet svarīgi, lai mēs saprastu: mēs varam būt tā robeža, pie kuras tas apstājas. Mēs varam kaut ko mainīt. Vīriešiem es ieteiktu arī vairāk pievērst uzmanību savai psihiskajai veselībai un tam, lai neizdegtu. Es gribu, lai manā ģimenē būtu citādi.
Atzīmējiet kalendāros 3. un 4. decembri!
3. decembrī Liepājā Labklājības ministrija pulcēs Latvijas un ārvalstu ekspertus konferencē par emocionālo vardarbību pieaugušo attiecībās. Konferences dalībniekiem būs iespēja iepazīt pieredzi un labās prakses piemērus emocionālās vardarbības atpazīšanā, cietušo atbalstā, vardarbības prevencē un speciālistu profesionālās noturības veicināšanā. 4. decembrī ārvalstu eksperti aicinās uz meistarklasēm par darbu ar vardarbībā cietušiem senioriem un kopienu iesaisti vardarbības prevencē. Plašāka informācija par programmu un reģistrēšanos sekos.
|
Ja saredzat, ka šī informācija varētu būt aktuāla arī Jūsu kolēģiem, lūgums to pārsūtīt tālāk vai pieteikties ikmēneša vēstkopai: https://aivgm.kit.com/
CITAS VĒSTKOPAS
